Naudu paņēma un uzmeta!
Mūsu mazajai, bet aktīvajai biedrībai “Jelgavas līnijas” pienāca brīdis, kad bija nepieciešams informēt savas apkaimes iedzīvotājus. Pēc spraigām diskusijām lēmām, ka vislabākā informēšanas forma, konkrētai vajadzībai būtu informatīvas lapiņas iemešana pastkastītēs. “Jelgavas Līnijas” pārsvarā ir privātmāju rajons, kur pastkastītes saturu vairāk vai mazāk ienes mājā un izskata, nevis kā novērots daudzdzīvokļu mājās, kur visu saturu ar reklāmas materiāliem pa taisno izmet speciālās kastēs pie pastkastītēm. Nākamais solis bija izvērtēt labāko veidu, kā šo procesu paveikt. Paldies tiem biedriem, kuri bija gatavi brīvprātīgi apstaigāt tuvākās mājas un izmētāt šīs informatīvās lapiņas, tomēr saudzējot savus biedrus nolēmām izmantot kādu pasta sūtījumu piegādes pakalpojuma sniedzēju. Veicot aptauju par piedāvājumiem, lēmums bija izvēlēties Valsts akciju sabiedrības “Latvijas Pasts” pakalpojumus. Domājām, ka tas ir Latvijas uzņēmums, mūsu apkaimē arī pastniece mums ir neatņemama apkaimes persona. Respektīvi nolēmām izmantosim Latvijas Pasts pakalpojumus. Šis lēmums nebija tas labākais, bet kas iepriekš var kaut ko paredzēt.
Sākumā sazinājāmies ar šīs iestādes darbiniekiem, lai noskaidrotu, kā notiek šāda veida sadarbība. Bija jāslēdz līgums. Līguma saskaņošana nenotika bez starpgadījumiem. Jo valdes loceklim, kurš kārtoja šo sadarbību, kopš biedrības dibināšanas līdz šī līguma slēgšanai iz mainījies uzvārds. Latvijas Pasts kategoriski atsakās parakstīt šādu līgumu, jo esot jāveic izmaiņas Uzņēmumu reģistrā, lai varētu noslēgt līgumu ar Latvijas Pastu par neadresēto sūtījumu piegādi. Tāda esot kārtība. Nelīdzēja ne vienāds personas kods, ne mēģinājumi pastāstīt, kādas ir procedūras, lai biedrībā mainītu kaut ko UR, kur izmaiņas var veikt ar pilnsapulces lēmumu un tas tomēr ir maksas pakalpojums u.c. argumenti nelīdzēja. Tāda esot kārtība. Beigās apiet šo kārtību varēja ar dokumenta, kas apliecina uzvārda maiņu kopiju. Nosūtījām klāt pievienotu laulības apliecību. Latvijas Pasts juristi akceptēja šādu juridisku norādi. Līgumu parakstījām.
Saziņā ar iestādes darbiniekiem secinājām, ka šāda veida sūtījumus var piegādāt tikai vai nu uzrādot konkrētas adreses vai pēc pasta indeksa. Tā ka mēs konkrētas adreses nevaram uzrādīt, tad lēmām pēc pasta indeksa sūtīt šo informatīvo lapiņu. Iestādes darbinieki uzrādīja, ka mūsu pasta indeksā ir 1800 pastkastītes, kas viņu datu bāzē uzrādās. Mums skaitot adreses sanāca mazāks cipars, bet Latvijas pasta darbinieks teica, ka mēs nemākam skaitīt un viņiem ir specifiska un ļoti precīza datu bāze. Par katru šo adresi un pasta kastīti ir jāmaksā. Bet nu piekritām šādam skaitlim 1807 pasta kastītes.
Nākamais solis pasūtīt pakalpojumu. Latvijas pasts, labāko digitālo uzņēmumu tradīcijās, atsūta piekļuves kodus portālam manspasts.lv . Veselu dienu centāmies pasūtīt pakalpojumu, lai paveiktu to procedūru, kuras dēļ vispār esam ielaidušies šajā avantūrā ar šo valsts iestādi. Zvanījām vienam, zvanījām otram. Beigās trešais sazvanītais darbinieks pateica, ka manspasts.lv mēs nemaz nevaram pasūtīt to pakalpojumu, kas mums ir nepieciešams. Mēs varam tur tikai to pieteikt. Jo tāda ir kārtība. Pēc sarežģītiem ceļiem manspasts.lv vietnē, pēc darbinieka norādēm piesakām pakalpojumu un darbinieks, saka, ka mums atbildīgais šajos jautājumos atzvanīs, bet viņš, visticamāk, atzvanīs nākamajā dienā, jo tajā dienā viņš neesot uz vietas. Neatminu lāga, vai nākamajā dienā mums atzvanīja kāds, bet visticamāk, ka neatzvanīja. Aiznākamajā dienā atnāca e-pasts ar norādēm par veicamajām darbībām. Izrādās, ka mūsu sūtāmie materiāli esot jāved uz Ziemeļu ielu10 Rīgā pie lidostas. Kamdēļ nevar nodot kādā pasta nodaļā? Nevarot. Tāda esot kārtība.
Braucu uz Ziemeļu ielu 10, Rīgā pie lidostas. Atrodu tur pasta nodaļu, kurā priecīgs vēlos nodot savus sūtījumus. Tur pastniece tēlo Nezinīti uz mēness un brīnās par visu, ko es viņai stāstu. Beigās zvanu uz tālruņa nr, kas pievienots e-pastam, kurā bija norādīta kārtība šai procedūrai. Izrādās, ka pasta nodaļai nav nekāda sakara. Esot jāiet ap stūri pie šlagbauma un apsargam jāsaka, ka es vēlos nodot neadresēto materiālu sūtījumu. Ap stūri atrodu šlagbaumu. Apsargam stāstu savu vajadzību. Saprotu, ka nabaga sirmais vīrs mēģina no manas runas izvilkt kaut nedaudz sev saprotamu zilbju, bet viņa acīs redzu, ka nebūs. Viņš latviski diez, ko lāga nesaprot. Bet kaut kā vārdus reklāma, flaijeri saprata un sāka apsargs pie šlagbauma zvanīties. Lauzītā latviešu valodā apsargs izdvesa, ka man jāgaida. Piebildīšu, ka ārā bija ļoti vējains un līņāja lietus. Es vairākas reizes piegāju pie apsarga un jautāju, kas notiek? Viņš arī satraucās un mēģināja nepārtraukti kaut kam zvanīt. Acīmredzot viņu, tāpat kā mani, neadresēto reklāmas materiālu nodaļas darbinieki neņēma vērā un sūtīja atviegloties pāris mājas tālāk. Nepagāja ne pusstunda, kā tika atsūtīts cilvēks, kuram kustībās un uzvedībā redzamas grūtības. Kā saka cilvēks ar kustību traucējumiem. No vienas puses visu cieņu šai valsts iestādei, ka pieņem darbā šādus cilvēkus un ļauj viņiem būt noderīgiem, bet no otras puses izsūtīt šādu cilvēku pēc sūtījumiem, nezinot ne kas tur atvests, ne kā tur atvests. Vēl vajadzēja parakstīties, ko tas čalis ar lielām grūtībām, nesaprotot, vai vajag, vai nevajag, bet tomēr izdarīja. Tā kārtībā bija rakstīts, ka jānodod materiāli pieņemšanas-nodošanas aktu un parakstu.
Nosalis, salijis bet priecīgs, tomēr neizpratnē. Priecīgs, ka materiāli ir nodoti un tiks sākta izsūtīšana. Neizpratnē par daudzām lietām. Līgumu parakstīt bez perfektiem vārdiem uzvārdiem nevar, bet materiālus nodot lietū, vējā un nezina kam, tas ir normāli. Ja šādu pakalpojumu izvēlētos Daugavpilī, piemēram. Viņiem arī būtu jāved viss materiāls uz Rīgu, lai pēc tam to visu pasts vestu atpakaļ? Pilnīgi neloģiska, nesaprotama tā kārtība tajā visā.
Nākamajā dienā, man tomēr māc bažas, zvanu uz pastu un jautāju, vai viss ir izdarīts pareizi. Manas bažas man nelika vilties. Protams, ka viss nepareizi. Vispirms vajadzēja pieprasīt rēķinu, tad to apmaksāt un tikai tad vest materiālus. Tāda esot kārtība. Saku, lai sūta rēķinu tūlīt apmaksāsim. Rēķins varētu būt šodien, rīt vai vēlākais parīt. Par rēķinu nevar pienācīgi izrakstīt. Izrakstīja rēķinu. Apmaksājām. Klusums. Es sadarbībā ar šo iestādījumu esmu kļuvis aizdomīgs, bažīgs un tamdēļ zvanu atkārtoti. Mans jautājums – kas notiek? Jāgaida kad ienākšot nauda. Mēģinu iestāstīt, ka nauda ienāk tajā brīdī, kad tā tiek pārskaitīta, ka atrunas par naudas ienākšanas gaidīšanu ir grāmatvedēm no pagājušā gadsimta, kuras vēl strādāja kolhozos. Ieradums. Bet jebkurā gadījumā mums jāgaida. Paziņos. Tāda esot kārtība. Pēc laika saņemam e-pastu, ka reklāmas materiāli tiks piegādāti laika posmā no 11.-13. februārim. Mēs priecīgi, ka šis murgs sadarbībai ar šo iestādi būs beidzies, plānojam savas aktivitātes tālāk, balstoties un paļaujoties uz valsts akciju sabiedrības darbinieku solīto. Mēs ierakstam video informāciju par šo procesu, plānojam telpas pilnsapulcei, jauno biedru aktivitātes plānojam.
Bet paiet minētie datumi. Nejūtam nekādu aktivitāti. Vienīgā savu informāciju atsūta mūsu apkaimē esošā bibliotēka, ka saņēmusi mūsu reklāmu pastkastītē. Bet mums vienošanās ar pastu bija, ka reklāma tiks izplatīta privātmāju un daudzdzīvokļu māju pastkastītēs. Speciāli juridiskie uzņēmumi tiek izņemti. Kārtējo bažu mākts, zvanu uz pastu un jautāju, kur ir mūsu sūtījumi. Esot viss izdarīts, kādas man var būt pretenzijas. Es tai tantei saku, ka viņi ir palaiduši vienu lietu garām. Konkrētajā apkaimē ar konkrēto pasta indeksu dzīvo daudzi mūsu apkaimes biedrības biedri. Teju pie 200. Aptaujājot apkaimes biedrus, konstatējām, ka lielākā daļa savās pastkastītēs, nav neko saņēmuši. Tikai daži. Piemēram, man mājas pastkastītē nebija, bet pāri ielai mājas pastkastītē bija. Tiem, kuriem bija, ir ļoti mazs procents. Tas nemaz nerāda to skaitli, par ko vienojāmies sākotnēji 1807 pasta kastītes. Respektīvi, Valsts akciju sabiedrība “Latvijas Pasts” ir apčakarējusi Latvijas valsts pilsoņus. Izkrāpis naudu par neveiktu pakalpojumu.
Zvanu uz pastu un jautāju, kur mūsu reklāmas materiāli. Atbilde skan šādi – jūsu jautājums ir nodots atbildīgajiem darbiniekiem no kvalitātes izvērtēšanas nodaļas un, tiklīdz būs pārbaudes rezultāti, jums atbildēs. Kad tas varētu būt, cik ilgi jāgaida, kādi būs tie rezultāti? To neviens nezina, jo kārtība esot tāda, kāda viņa ir. Ne pa labi ne pa kreisi.
Arī zvanot regulāri uz pasta telefona numuriem skan teiciens, ka kvalitātes uzlabošanas nolūkā saruna tiks ierakstīta. Bet ko dod šo sarunu ierakstīšana, ja kvalitāte netiek uzlabota.
Katrā ziņā mums vēlme sadarboties ar valsts akciju sabiedrību ir radījusi zaudējumus u morālu traumu un cilvēcīgu pazemojumu. Mēs šo jautājumu tā neatstāsim. Tomēr, līdzekļi, par kuriem mēs pasūtījām mūsu biedriem un apkaimei informatīvos materiālus, ir mūsu biedru ziedota un valsts iestādes projekta nauda, par kuru mums jāatskaitās. Mums nevajag izdomāt, kā iztērēt naudu, mums vajadzīgs ir rezultāts. Mēs nevaram tik viegli mētāties ar naudu, kā to var darīt Latvijas Pasts, kur pēdējā laikā informācija saziņas līdzekļos pauž, ka ir dāsni apmaksāti nenotikuši darījumu savām firmām, veikti nesankcionētu preču sūtījumi Krievijā un kādas vēl nebūšanas šajā valsts iestādē tik nav darītas. Aprunājoties ar citām organizācijām par sadarbību ar Latvijas Pastu pakalpojumu kvalitāti, tad nebija nevienam prieka saucieni. Tieši šī forma, kādā mēs tikām uzmesti, ir standartiņš, jo kurš gan skaitīs, vai izplatīja informatīvās lapiņas pastkastītēs vai neizplatīja. Nauda saņemta, teiksim, ka esam izmetuši. Kurš to vairs pārbaudīs. Bet mēs kaut kādā apjomā varam pārbaudīt. Mums konkrētā apkaimē ir daudz biedu, kuri paši arī šeit dzīvo.
Kā sacīt jāsaka, ne uz to uzrāvāties godājamais Latvijas pasts.
Ja valsts akciju sabiedrībai ir tāda attieksme pret saviem pienākumiem, pret saviem iedzīvotājiem, tad tāda iestāde nav vajadzīga. Mēs pieprasīsim kompensēt zaudējumus, kas radušies visu pazaudēto materiālu izgatavošanā, piegādē, neizpildīto pakalpojumu apmaksā, nenotikušo tālāko darbību aspektā u.t.t.
Nevar ļaut ņirgāties kaut kādai iestādei par cilvēkiem. Tā kā mums komunikācija ar sazvanītiem cilvēkiem nav nekāda, jo viņi visus jautājumus ir nodevuši “atbildīgajiem” un kad var būt gala pārbaude, viņi nemāk neviens pateikt, bet mēs neesam valsts iestāde, kas kurā atalgojumu maksā no nodokļu maksātāju samaksātiem nodokļiem, jo cik saprotu, pasts pats strādā ar zaudējumiem, tamdēļ gatavojam ziņojumus atbildīgajām personām, kuras pieskata šo uzņēmumu, kuras atbild par šo uzņēmumu, kuras vada šo uzņēmumu.
Ja nav saprotoša attieksme, tad kamdēļ mums pazemoties. Mēs esam samaksājuši par pakalpojumu, kuru neesam saņēmuši un esam nokļuvuši mīnusos. Kādam vajadzēs godīgi pateikt, ka kāds mūs ir piečakarējis. Naudu paņēma un uzmeta!